ANO/EEK konvencija par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos (Ženēvas konvencija) ir viena no nozīmīgākajām starptautiskajām vides aizsardzības konvencijām Eiropā. Tā tika sagatavota pēc tam, kad zinātnieki pierādīja saistību starp sēra izmešiem kontinentālajā Eiropā un Skandināvijas ezeru paskābināšanos, un turpmākie pētījumi apstiprināja, ka gaisa piesārņotāji var pārvietoties vairākus tūkstošus kilometru pirms tie nogulsnējas un nodara kaitējumu videi. Tāpēc paskābināšanās problēmu risināšanai bija nepieciešama starptautiska sadarbība. Ženēvas konvencija bija pirmais starptautiskais tiesību akts, kurš risināja gaisa piesārņojuma problēmas plaša reģiona līmenī. Konvencija tika parakstīta 1979. gadā Ženēvā un stājās spēkā 1983. gadā.

Pēc Ženēvas konvencijas stāšanās spēkā tās ietvaros tika pieņemti astoņi protokoli:

• 1984. gada protokols “Par Kopējās programmas gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos novēršanai un novērtēšanai Eiropā (EMEP) ilgtermiņa finansēšanu”;
• 1985. gada protokols “Par sēra izmešu vai to pārrobežu plūsmu samazināšanu par 30%”;
• 1988. gada protokols “Par slāpekļa oksīdu izmešu vai to pārrobežu plūsmu samazināšanu”;
• 1991. gada protokols “Par gaistošo organisko savienojumu emisiju vai to pārrobežu plūsmu kontroli”;
• 1994. gada protokols “Par tālāko sēra izmešu samazināšanu”;
• 1998. gada protokols “Par smagajiem metāliem”;
• 1998. gada protokols “Par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem” un
• 1999. gada protokols “Par paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu”.

Latvija ir apņēmusies kontrolēt un samazināt piesārņojošo vielu izmetes, pievienojoties konvencijai par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos (Ministru kabineta 07.06.1994. lēmums Nr.63) un šīs konvencijas protokolam “Par Kopējās programmas gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos novērošanai un novērtēšanai Eiropā (EMEP) ilgtermiņa finansēšanu” (Ministru kabineta 16.01.1997. rīkojums Nr.13). EMEP protokols paredz Latvijas iesaistīšanos starpvalstu piesārņojuma novērojumu un gaisa piesārņojuma izplatības lielos attālumos novērtējuma programmā.

1998. gada 24. jūnijā Orhūsā (Dānijā) Latvija parakstīja protokolu “Par noturīgajiem organiskajiem piesārņotājiem”. Šis protokols attiecas uz 16 īpaši bīstamām vielām un vielu grupām - 11 pesticīdiem (aldrīns, DDT, dieldrīns, endrīns, heksabrombifenils, heksahlorbenzols, heksahlorcikloheksāns (t.sk. lindāns), heptahlors, hlordāns, hlordekons, mirekss, toksafēns), diviem ķīmiskiem produktiem, kurus izmanto rūpniecībā (heksahlorbenzols, polihlorētie bifenili) un termisko procesu blakusproduktiem (dioksīni, furāni). Protokola galvenais uzdevums ir novērst šo vielu izmetes un zudumus.

1998. gada 24. jūnijā Orhūsā (Dānijā) Latvija parakstīja protokolu “Par smagajiem metāliem”. Šis protokols attiecas uz kadmiju (Cd), svinu (Pb) un dzīvsudrabu (Hg). Protokola mērķis ir ierobežot antropogēnās darbības radīto smago metālu izmešus.

1999. gada 1. decembrī Gēteborgā (Zviedrijā) Latvija parakstīja protokolu “Par paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu”. Šis protokols nosaka:

• izmešu maksimumus 2010. gadā četriem piesārņotājiem: sēra un slāpekļa oksīdiem (NO_x), gaistošajiem organiskajiem savienojumiem (GOS) un amonjakam (NH₃). Šie maksimumi tika aprēķināti, balstoties uz piesārņojuma efektu un tā piesārņojuma samazināšanas iespēju zinātnisko novērtējumu. Plānots, ka pēc tam, kad Protokols būs pilnībā ieviests, sēra izmeši Eiropā būs samazināti vismaz par 63%, NO_x izmeši – par 41%, GOS izmeši – par 40% un amonjaka izmeši – par 17% salīdzinājumā ar 1990. gadu. Latvija ir apņēmusies saistības: salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni līdz 2010. gadam par 10% samazināt piesārņojumu ar sēra un slāpekļa oksīdiem un gaistošiem organiskiem savienojumiem, bet piesārņojumu ar amonjaku atstāt 1990. gada līmenī (2002. gada 22. janvāra MK noteikumi Nr. 33 “Par kopējo valstī maksimāli pieļaujamo emisiju gaisā”);
• stingras izmešu robežvērtības atsevišķiem izmešu avotiem (katlu mājām, elektrostacijām, ķīmiskajai tīrīšanai, pasažieru un kravas automašīnām) un, lai ierobežotu izmešus, uzliek par pienākumu pielietot labākās pieejamās tehnoloģijas. GOS emisijas no krāsām, aerosoliem un līdzīgiem produktiem arī būs jāsamazina un zemniekiem būs jāīsteno īpaši pasākumi amonjaka izmešu samazināšanai. Vadlīniju dokumenti, kuri tika pieņemti kopā ar Protokolu satur vairākas samazināšanas tehnoloģijas un ekonomiskos instrumentus, kas vērsti uz izmešu samazināšanu attiecīgajās nozarēs, ieskaitot transportu.

Pārējiem Ženēvas konvencijas protokoliem Latvija nav pievienojusies, jo šo protokolu saistības ir ietvertas protokolā “Par paskābināšanas, eitrofikācijas un piezemes ozona līmeņa samazināšanu”.

Ženēvas konvencijas un tās protokolu prasību nodrošināšanai Latvijā veic gaisa piesārņojuma monitoringu un piesārņojuma novēršanas pasākumus, samazinot galveno gaisu piesārņojošo vielu izmešus. Stratēģiskās atskaites par Ženēvas konvencijas un to protokolu ieviešanu gatavo Vides ministrija. Ikgadējos pārskatus par piesārņojošo vielu (SO₂, NO_X, NH₃, CO, CH₄, gaistošie organiskie savienojumi, smagie metāli, noturīgie organiskie piesārņotāji) izmešiem sastāda Latvijas Vides aģentūra sadarbībā ar Valsts Hidrometeoroloģijas pārvaldi.

Lai izpildītu Latvijas Republikas starptautiskās saistības, kas paredzētas Ženēvas konvencijā un tās protokolos, un noteiktu galvenos stratēģiskos virzienus, 2002.gada 25.jūnijā ar Ministru prezidenta rīkojumu Nr.210 (grozījumi: Ministru prezidenta 23.12.2002. rīkojums Nr.400) tika izveidota darba grupa. Saskaņā ar šā rīkojuma 3.punktu, Vides ministrija ir izstrādājusi Ženēvas konvencijas par robežšķērsojošo gaisa piesārņošanu lielos attālumos pamatnostādņu 2004.-2010.gadam projektu (izsludināts 2003.gada 25.septembra Valsts sekretāru sanāksmē).